Vai Tu kādreiz — ikdienas virpulī, starp minūtēm, kas skrien kā vējš, un pienākumiem, kas smaržo pēc steigas — esi apstājies? Nevis apstājies, lai ievilktu elpu, bet lai ieraudzītu sevi. Ne seju, kas raugās no spoguļa stikla, bet gaismu, kas slēpjas aiz acīm. Vai esi skatījies tik dziļi, ka tavs skatiens pārtop par tiltu uz okeānu, kur viļņojas tava dvēsele — trausla, dzīva, elpojoša? Vai esi sev teicis: “Es redzu Tevi. Es jūtu Tevi. Es mīlu būt ar Tevi.”

Kad pēdējo reizi Tu sēdēji spoguļa priekšā klusumā — bez steigas, bez fona trokšņa — un ļāvi sev vienkārši būt? Kad Tu pēdējo reizi necenties sevi labot, bet tikai vēroji to cilvēku, kurš pretī skatās? Vai redzēji tikai ādu un kontūras, vai arī sajuti, ka šis ķermenis runā ar Tevi?

Jo tas runā vienmēr. Ar elpu, ar spriedzi plecos, ar gaismu acīs. Mūsu ķermenis ir mūsu spogulis, templis un vēstule vienlaikus — tas stāsta, cik mīļi vai skarbi pret sevi izturamies. Vai tas jūtas droši Tavos skatienos? Vai saraujas kā bērns, kas ilgojas pēc siltuma? Vai varbūt staro, jo Tu to baro ar kustību, gaismu un mīlestību?

Es atzīšos…

Esmu skatījusies spogulī un reizēm redzējusi nogurumu, vilšanos, smagumu. Acis, kas reiz bija logi uz sapņiem, kļuva par atspulgiem kaunam. Es skatījos uz sevi ar pazemojumu — nolaistu galvu, it kā manas paša rokas būtu mani nodevušas. Bet šodien — šodien manā skatienā ir uguns. Manās acīs dejo spēks un dzīvīgums, tur ir smaids un klusa pārliecība, kas elpo dziļi. Starp to, kas biju pirms sešiem gadiem, un to, kas esmu šodien, stāv vesela nakts un diena. Un tas nav brīnums. Tā nav burvība. Tā ir kalna virsotne, uzbērta no maziem, nemanāmiem graudiņiem — no ikdienas ieradumiem, izvēlēm, no solījumiem, kas dzimuši klusumā.

Mūsu dvēsele dzīvo ķermenī, un ķermenis — dvēselē. Tie dejo viens ar otru kā gaisma un ēna, katra kustība ir dialogs. Mēs esam savas iekšējās pasaules elpa, un katra doma — dzīvības asns.

Ilgu laiku es domāju, ka “rūpēties par sevi” ir greznība — kā zieds, kas uzzied tikai tad, kad viss pārējais ir padarīts. Bet tagad zinu — rūpes par sevi ir izvēle, ko dari ik dienu, ik rītu, ik domā, kuru nodomā un paturi pie sevis. Tā ir mīlestība, kas izpaužas kā disciplīna, un disciplīna, kas pārtop mīlestībā.

Katru reizi, kad uzvelku sporta kurpes un dodos uz sporta zāli, es neskrienu tikai ar kājām — es skrienu ar pārliecību. Uz skrejceliņa es redzu nevis sienu, bet pūli, simtiem acu, kuras skatās. Un es eju cauri tām ar paceltu galvu, ar smaidu, un sev klusi saku: “Pat neuzdrīksties par sevi šaubīties.”

Un tas strādā. Mana mugura iztaisnojas ne tikai fiziski — arī manas domas iztaisnojas. Mana pārliecība mostas kā saule pēc garas ziemas.

Vai tas prasa ko no manis? Jā! Tas prasa agrus rītus, kad pasaule vēl guļ, un tikai mana griba ir nomodā. Tas prasa četrus treniņus nedēļā, mazus solījumus, kas cits uz cita būvē cilvēku, kuru redzu šodien spogulī.

Es neesmu ideāla. Bet šodien esmu tā, par kuru reiz tikai sapņoju. Un to es svinu katru dienu!

Ne vienmēr ar vieglumu. Ne vienmēr ar smaidu. Bet vienmēr ar pateicību. Jo man ir viss, kas vajadzīgs, lai būtu. Lai justu. Lai dzīvotu.