Ik uz soļa — pavērsiens. Dzīve elpo, mainās, ievelk un izmet atpakaļ. Tā ir upe, kas nekad neplūst taisni — tā iegriežas, krīt, mutuļo, čukst, un reizēm klusē tik dziļi, ka bail pat elpot. Un šajos klusuma brīžos dzimst bailes. Tās čukst ausī: “Stāvi, nelec, nesāc…” Bet es zinu — ja ļaušos šīm balsīm, es pārvērtīšos akmenī upes gultnē, kas gadiem guļ un nekad vairs nejūt saules siltos glāstus.

Katra diena ir krāsa, ko izvēlos uzlikt uz audekla. Dzelteni saulainais, kad saku “jā” dzīvei. Pelēki vienmuļais, kad šaubos. Bet tomēr, pat pelēkā krāsā ir gaisma, ja tikai esmu gatava skatīties plašāk. Šie vārdi var šķist banāli — jā, tie ir kā simtreiz dzirdētas notis dziesmā par izvēli, bet ne jau dziesma maina, maina tas brīdis, kad iemācies dziedāt pats. Es reiz biju viesis savā ķermenī. Elpoju, bet nejutu. Dzīvoju, bet nebiju. Tumsa mani mīļoja līdz sāpēm — tik ļoti, ka sapratu, ja palikšu, es izdzisīšu. Pietiek! Teicu “Jā” tam, kam biju mācīta teikt “Nē”, un “Nē” tam, kas reiz šķita drošs krasts. Es ļāvos straumei, kas vilka mani prom no ierastā, un tieši tur, kur biju visvairāk nobijusies, dzīve sāka elpot kopā ar mani. Reizēm es atkal iekrītu rutīnā — tā ir kā dūmaka, kas apņem un čukst: “Te ir silti, paliec…” Bet dzīve necieš stāvēšanu. Tā mani izstumj, purina, liek kustēties. Un tajā brīdī, kad es atkal jūtu asinis traucam caur vēnām, es zinu — esmu dzīva.

Disciplīna. Ne vārds par stingrību, bet par mīlestību. Tā nav sods, tā ir rūpe — mazie rituāli, kas veido mani. Kustība, elpa, agrs rīts, kad visi vēl guļ, bet es jau eju uz priekšu. Un saule mani sveic ar pateicību, jo es izvēlējos būt. Laime — tas nav skaļš triumfs. Tas ir klusums, kas sēž manī kā ezers bez vēja pieskāriena. Tā ir sirds, kas pulsē vienā ritmā ar pasauli. Tā ir miera garša uz mēles. Un tomēr — visu nevar saplānot. Atstāj vietu brīnumam. It īpaši, ja esi māte — Tu jau esi brīnums, kas māk improvizēt dzīvi. Tu zini, ko nozīmē tūkstoš reizes mainīt plānu un tomēr smaidīt, jo sirds zina — tas viss ir mīlestības dēļ. Un, kad vakars aizslīd pāri pasaulei, kad ugunskura dzirksteles lido debesīs kā vēlēšanās, es atceros: laiks nestāv uz vietas. Viss plūst. Viss mainās. Un tas ir skaisti. Mīli katru brīdi, arī tos, kas Tevi sagrauj — jo tie ir kalēji, kas veido Tavu gaismu. Uzticies pārmaiņām. Nes dusmas kā pelnus — tikai līdz vējam. Atlaid tās. Jo ja Tev ir dots pārbaudījums, Tev dots arī risinājums.

Esi straume, ne akmens! Esi dziļa elpa, ne stindzinoš klusums! Esi dzīva!