Šorīt rītu, sāku nedaudz citādāk. Aukstās sporta zāles metāliskā inventāra vietā izvēloties, atvērt acis lēnāk, ievilkt gaisu dziļāk, atspiest pirkstu galus pret grīdas smagnējo dēli apzinātāk, sajust ik sekundi, mierīgi asinsvados pūlsējot asinīm.

Gaisma slīdēja caur loga spraugām, kā zeltaina upe un gaisa smarža caur balkona durvīm lauzās iekšā, tik dzestra un svaiga, nedaudz mitra, bet pavisam neskarta. Iededzu siltas sveces deju, veicot savu pirmo rituālu un pie sevis klusi čukstot, savu afirmācijas dzeju, kura dzima dvēselei sprakšķot sveces liesmās. Nē, es neesmu rituālu cilvēks, bet šī diena bija kā dāvana pirms dažiem gadiem, kad sirds beidza pukstēt. Iespēja iepazīt sevi no jauna! Un vēl aizvien, pat nemazākās nojausmas, ko es šeit daru!? Vai manī vispār ir kas tāds, kas citiem prieku, smaidu, iedvesmu spēj dot? Maģija, kas man šķiet vārdos dzīvo, tā patiesa vai tikai manis iztēlota? Nudien…atbildes uz šo man nav! Tādēļ šodien nedaudz vairāk par to, kas šodien esmu sev!

Nedaudz mamma - maiga kā rasa uz rīta zāles stiebra, vēl aizvien mācās nospraust, kur diena, kur nakts sākās. Nedaudz darbinieks -skaitļos meklējot mūziku, klikšķinot ikdienas pelēkās klaviatūras rūtis. Nedaudz sieviete - kas iemācas mīlēt sevi, rakstot emocijas stāstos garos. Nedaudz brīvais gars, kas mācās lidot, vēl nezinot, kurp. Un nedaudz meita, kas laprāt atdotu smagumu, lai saglabātu to bērnisķīgo vieglumu!