Pie ugunskura sprakšķ malkas skali, un nakts lēnām ieelpo klusumu. Dūmi paceļas augšup, vijas kopā ar zvaigžņu ceļu, un Tu vari just, kā šī pasaule kļūst viegla kā sapnis. Skatoties liesmās jautāju es - Vai Tu kādreiz esi domājis, kādēļ dzīvojam mēs? Un uguns atbild ar sprakšķi, bet klusums starp dzirkstelēm ir dziļāks par jebkuru vārdu. Jo šis jautājums ir vecs kā pati gaisma — cik daudzi pirms mums to ir jautājuši, cik daudzi vēl jautās pēc mums?

Mēs dzīvojam, zinot, ka neko līdzi nepaņemsim. Ne naudu, ne māju, ne pat siltumu no tiem, kurus mīlam. Pat atmiņas var tikt aizpūstas kā pelni vējā, vai pārkrāsotas ar aizmirstības toni.

Un tomēr mēs turpinām — kā aitas savos aplokos. Vieni ganās divos kvadrātmetros, citi piecdesmit. Dažām pat šķiet, ka tās ir kļuvušas par ganiem. Bet zāle — tā visur cita - vietām sulīga un zaļa, citur līdz melnumam noganīta.

No Visuma skatoties, es esmu tikai dzirkstele — niecīga, mirklīga, viena no miljardiem. Bet, kad es skatos no savas sirds, es esmu pats Visums — izstarojošs, elpojošs un dzīvs.

Un, ja viss reiz zūd, tad katrs mirklis ir bezgalīgi vērtīgs. Jo to nevar atkārtot. Kad pieskāriens noticis, kad smaids ir bijis — tas ir iegravēts laikā. Ne prātā, bet enerģijā, kura mūs veido. Un pat ja atmiņa zūd, dvēsele atpazīst šo vibrāciju — kā dziesmu, kas reiz jau dzirdēta.

Varbūt nemaz nav “lielās bildes”. Varbūt ir tikai mirklis — un tad nākamais, un nākamais, un tā bezgalīgi mirkļi, kuri vieno mūs. Mirklis, kurā jūtu vēju uz ādas, dzirdu klusumu starp vārdiem, redzu gaismu, kas dejo ar ēnu. Mirklis, kurā esmu dzīva — ne tāpēc, lai kaut ko paturētu, bet tāpēc, ka Visums elpo caur mani. “Lielā bilde” — varbūt tā ir attiecība starp manu elpu un pasaules elpu. Starp mani un Dzīvi. Kad es esmu klātesoša, es sajūtu mieru plūstam caur manām vēnām, jo nav vairs jāmeklēt. Nav, ko atdot vai atstāt. Ir tikai būšana mirklī.

Nevis kāpēc, bet kā mēs dzīvojam!? Nevis meklēt mūžību, bet bezgalību ik mirklī! Dzīve nav solījums par rītdienu, tā ir dāvana šodienai - tik trausla, tik patiesa, tik īsta kā sprakšķis ugunī. Kad liesma beidz dzīvot, tā neatstāj tukšumu, tā atstāj siltumu. Tāpat arī mēs, viss ko spējam un kas ir jādod pasaulei ir mūsu gaisma, lai cik īsu brīdi tā degtu, tā būs daļa no Visuma elpas.