Stoicisms manā dzivē neienāca kā zibens, kas šķeļ debesu velvi, bet gan kā klusa rīta migla, kas nemanāmi apņem laukus. Es nepamanīju, kā tas pieskārās manām domām - bez plāna, bez apņemšanās, bet ar spēku, kas pamazām sāka veidot manu ikdienu. Tikai vēlāk sapratu - šeit ir kaut kas, kas var kļūt par kompasu dzīves jūrā.

Lai izprastu šīs filozofijas saknes, jāatgriežas Atenās, 3. gadsimtā pirms musu ēras. ledomājies tirgus laukumu, kur soļo cilvēki, un tur - Zenons, kas iedēsta sēklu, no kuras uzaug koks, kura zari stiepjas līdz mūsdienām. No šīs sēklas dzima māciba, kas nebija tikai vārdi uz pergamenta, bet dzīves ceļvedis. Seneka, Epiktēts un Marks Aurēlijs šo koku pārvērta par svētnīcu. Viņus klausijās valdnieki un karotāji, jo stoicisms bija nevis mīksts mierinājums, bet tērauda bruņas dvēselei.

Un tad es paskatos apkārt - mūsdienās. Pasaule griežas neprātigā ātrumā, dienas skrien kā savvaļas zirgi, un vakarā, apsēžoties, es pat nezini, kur tie aizauļoja. Laiks izslīd starp pirkstiem kā smalkas smiltis. Mēs atkārtojam - darba par daudz, brīva brīža par maz. Bet stoicisms liek pajautāt - vai es apzinos, kur aiziet mans laiks un kāda ir tā cena? Es pati vel joprojām mācos atbildēt uz šo jautājumu.

Viduslaikos stoicisma gaisma tika aizsegta -kristietiba parņēma Eiropu, piedavājot savu skatījumu uz dzīves jēgu. Bet arī tā bija ticība spēkam, kas pārspēj cilvēku. Un ticība vienmēr ir kā tilts - tas, kas ļauj doties pāri tumsam aizām. Stoicisms tikai nosnaudās, lai atdzimtu vēlāk - 18. gadsimta, iedvesmojot gan zinātni, gan ētiku.

Un tad atkal - jauna atmoda. Psiholoģija un kognitīvi biheivioralā terapija atdzīvināja to pašu domu - mūsu ciešanas nerada pasaule, bet mūsu prāts. Kā panikas ciņu veterāns varu apliecināt - tas ir kā vētras vilnis, kas metas pari, kad doma vairs nesaskan ar realitāti. Tu saproti - tu nevari kontrolet vēju un lietu, bet vari turēt stūrī savas rokas. Tieši šeit sākas iekšejā kauja.

Un tā es mācos. Katru dienu. Kā karavīrs, kas izkopj savu prātu, lai nevis valdītu pār citiem, bet pār sevi. Jo tikai tas, kas apgūst šo mākslu, dzīvo dzīvi, kas patiesi cieniga valdniekam - valdniekam pār savu iekšejo valstību.

Jebkurš, kurš Tevi padara dusmīgu, kļūst par Tavus skolotāju!

Ikviens, kas Tevi spēj sadusmo, ir Tavs skolotājs. Viņš rāda spoguli, kurā ieraugi – nevis savu masku, bet savu patieso būtību. Pirmais dzīves likums ir saglabāt mieru. Otrais – skatīties problēmai tieši acīs un atpazīt, kas tā ir patiesībā: izaicinājums, nevis nepārvarams šķērslis.

Katrs rīts ir jauna lapa. Dzīve Tev dāvā iespēju domāt, mīlēt un augt. Tava vara ir tikai pār Tavām domām. Ārpasaule būs vētra, bet kuģa stūre ir Tavās rokās.

Svarīgākais nav tas, kas ar Tevi notiek. Svarīgākais ir – kā Tu reaģē. Jo viss, ko dzirdi, ir tikai viedoklis, neviss fakts, un viss, ko redzi, ir tikai perspektīva, nevis patiesība.

Ja gribi mainīt savu dzīvi, Tev nav jādodas prom. Tev jākļūst par citu cilvēku. Nesacenties ar pasauli, bet ar sevi pašu – lai rīt Tu būtu labāks, nekā esi šodien.

Dzīve ir kā smilšu pulkstenis – neviens nezina, cik graudu palicis. Tāpēc dzīvo tā, it kā šī diena būtu pēdējā. Dari mazāk, bet dari to ar pilnu sirdi, ar pārleicību, ka tas, ko Tu dari, ir pareizi! Ja sirds Tev čukst, ka kaut kas nav pareizi, nekalusies prātā, kurš meklē attaisnojumus - nekādi ceļi neved uz gaismu, ja ej pret savu patiesību.

Grūtības ir uguns, kas atklāj, kas Tu patiesībā esi. Un drosme – tā ir tava brīvība.

Atceries – būt visur nozīmē būt nekur. Bet būt šeit un tagad nozīmē dzīvot pa īstam. Tavas dienas ir numurētas. Neiznieko tās, jo kamēr mēs gaidam uz dzīvi, dzīve paiet.