Šis gads sākās kā alas iebrukums – it kā griesti būtu sākuši drupt tieši virs manas galvas, un es rokos cauri akmeņiem, nezinot, vai otrā pusē mani sagaidīs gaisma vai tikai vēl viena auksta siena bez spraugām. Es vairs nespēju atšķirt, vai es rokos uz augšu, vai slīdu dziļāk tumsā, kas izliekas par ceļu.

Laiks vairs netiek mērīts gados, mans pulkstenis skaita elpas vilcienus. Trīsdesmit ieelpas ir mana nākotne. Tālāk ir tikai alas gaiss, smags un mitrs. Es nezinu, vai rīt spēšu pacelt rokas, lai turpinātu lauzt akmeni, bet es skaidri zinu, kas notiks, ja apstāšos - viens apgrieziens ap savu asi, un es joprojām būšu tajā pašā vietā, tajā pašā alā, kuras izeju vēl neesmu atradusi.

Mani sapņi ir kā sīkas gaismas plaisās, pilni mīlestības, tie uz mirkli apgaismo sienas, pie kurām esmu sastrādājusi tulznas. Rokas sāp, un tās spēj dziedēt tikai asaras, kas krīt kā pazemes ūdens, lēni izskalojot putekļus no manas elpas.

Reizēm sarunas ir kā atbalsis alā, tās pierāda, ka neesmu viena šajā tumsā, ka kaut kur vēl ir cita balss, pat ja neredzu seju. Tās saīsina ceļu, kuru vairs nespēju izmērīt ne soļos, ne metros.

Un reizēm eksistēt ir vienīgais veids, kā kustēties uz priekšu – nevis izlauzt sienu, bet palikt dzīva šajā alā tik ilgi, līdz acis pašas iemācās pamanīt to vienīgo plaisu, kas patiesībā jau sen ir bijusi izeja.